
Alveja dabā aug Dienvidāfrikā, Mozambikā, Zimbabvē un Malavi. Alveja bieži tiek audzēta telpās kā dekoratīvais augs. To ļoti veiksmīgi izmanto tautas medicīnā un kosmētikā.
Daudzu gadsimtu garumā cilvēki visā pasaulē savā labā ir izmantojuši alvejas pozitīvās īpašības. Dabā ir sastopami vairāk kā 200 alvejas veidi, taču tikai dažiem no tiem piemīt dziedējošas īpašības – Aloe Vera Barbadensis – ir viena no tām alvejām, kurai piemīt šīs īpašības.
Aloe Vera šķirnes alveja satur vairāk nekā 75 zināmas aktīvās sastāvdaļas (iespējams, to ir daudz vairāk), tajā skaitā vitamīnus, minerālvielas, kā arī 19 no 20 aminoskābēm, kas nepieciešamas cilvēka organismam, un septiņas no astoņām aminoskābēm, kas cilvēkam nepieciešamas, bet kuras cilvēka organisms nav spējīgs radīt pats.
Gadsimtiem ilgi Aloe Vera šķirnes alvejas tikušas dēvētas par “pirmās palīdzības augiem”. Ārsti un dziednieki ir pētījuši to mīkstinošās un antiseptiskās īpašības jau vairāk nekā 4 000 gadus. Pirms diviem tūkstošiem gadu Kleopatra nodēvēja alvejas želeju par jaunības eliksīru un izmantoja to, lai aizsargātu savu ādu pret Ēģiptes saules kaitīgo ietekmi. Pat Bībelē minētas alvejas pozitīvās īpašības. Līdz šai dienai sanskritā alveja tiek dēvēta par “Kumari” jeb dievieti, jo daudzas Ēģiptes sievietes to izmantojušas ikdienā, lai saglabātu savu skaistumu un aizkavētu novecošanas pazīmju parādīšanos. Aloe Vera alveja vēl joprojām tiek plaši pielietota kā efektīvs līdzeklis apdegumu un ievainojumu dziedēšanā. Tiek uzskatīts, ka Tempļa bruņinieku viens no ilgdzīvošanas noslēpumiem slēpjas slavenajā “Jeruzalemes eliksīrā”, ko gatavoja no alvejas lapu mīkstuma, kaņepēm un palmu vīna.
